Kādu vīriņu bija nomocījuši tarakāni. Izmēģināja viņs visādus to izdzīšanas veidus, gan gudrās grāmatās lasītus, gan pārpildītā trolejbusā saklausītus – nekā.
Bet reiz viņās satika savu veco draugu, kurš bija kļuvis par profesionālu pūšļotāju, kurš ārstēja aizdusu, aklās un divpadsmitpirkstu zarnas iekaisumu izmantojot sakaltētu buļļa pūsli.
Un draugs ieteica viņam līdzekli:
- Staigā pa visām istabām un īdi nožēlojamā balstiņā “nav ko ēst, nav ko ēst”. Tarakāni to izdzirdēs un aizies.
Vīriņš pateicās par padomu, aizgāja uz tirgu, nopirka vecas drānas, izvārtījās dubļos, aizsprauda degunu ar knaģi, lai balss buutu žēlāka un sāka staigāt pa māju murminādams:
- Nav ko ēst, nepavisam nav ko ēst, nu galīgi nav ko ēst.
Tā viņš nostaigāja vairākas stundas, aizmirsa aiziet uz veikalu un tiešām palika bez ēdiena. Atbrīvojis degunu no knaģa un sevi no nodriskātajām drēbēm vīriņš sāka drudžaini skraidīt pa māju, ielūkojoties zem visiem galdiem, ievārījuma burkām un citiem priekšmetiem meklējot tarakānus.
Viņš pat izjauca savu veco VEF radioaparātu, kurā tarakāni aukstos ziemas vakaros parasti sildījās. Cik neaprakstāms bij viņa prieks, kad visu šo meklējumu rezultātā viņš atrada tikai trīs tarakānu mirstīgās atliekas un vienu ziemas guļā ieslīgušu zilo mušu.
Vīriņš tā nopriecājās, ka par aizmirsa par izsalkumu un knaģa nospiesto degunu, un ar padarīta darba apziņu devās pie miera. Pašā tumšākajā nakts stundā viņš pamodās no maiga pieskāriena. Pagriezis galvu viņš ieraudzīja tarakānu pūli ar svecītēm.
Priekšā iznāca visresnākais tarakāns un teica:
- Saimniek, celies, mēs tev ēst atnesām.
0