Skip to main content
Ābrams, nākdams istabā, paklūp,
Ar lielu troksni nogāžas zemē,
Atsitas pret kaut ko un no sirds nolamājas:
- Kad tavu māti!
Zāra:
- Dārgais, vai tu ko teici?
Ābrams:
- Es teicu tikai to, ka tavi jaunie zābaki, Zāriņ,
Kurus tu nevīžīgi biji nosviedusi gaiteņa vidū un
Kuru dēļ es nokritu, izsitu zobu, salauzu skapi un
Sadauzīju pulksteni…
Tad, lūk, mīļā, šie zābaki ļoti piestāv tai cepurītei,
Kuru tev uzdāvināja tava māte…