Viss apkārt līst................ Lielas, pelēcīgas lietus lāses, sitas tieši man sejā. Debesis ir skaistas, bet skumjas: kāpēc man tas nepatīk?........ tas tachu ir visur no manis un es nekādi nevaru tās aizsniegt, Tu nekad nepiederēsi man, es to zinu...........,bet tomēr pēc tevis ilgošos, pēc tava maida, rokām, lūpām, glāstiem................. Mēs abi stāvam lietū, bet es nevaru tevi aizsniegt, tu esi tālu no manis, kaut gan stāvi viena soļa atālumā, tavas domas atrodās tik tālu no skatiena- pēc tevis visa................... Kaut gan zinu ka tu......... nekad ................ nepiederēsi man ................. man vissapkārt vēl joprojām līst:(((((((((((
Ēnas.
Dzīvoja reiz kāda ēna,
Dienu nīda tā un nakti,
Patika tai svechu gaisma,
Tāda bij tā romantika.
Ēna viena bij ik brīdi,
Sveša bij tai mīlestība.
Dvēsele tao tumša, tukš
It neviena nemīlēta.
Pirmā ēna nesaprata to,
Ko otra ēna teica,
Jo tā otra ēna juta to
Ko sauc par mīlestību.
Otra ēna nemācēja
Izteikt ēnai mīlestību,
Tāpēc līdz pat šim te mirklim
Ēnu vidū vientulība.
Ēnu teātris vai drāma,
Mīlestība rāma, rāma.
Morāles te nav nekādas,
Tikai izrādi, ka mīli kādu.
/crazyangel =)/
Laiks.
Laiks apstājas,
Viss sastindzis un salts.
Nevienas dzīvības,
Neviena elpas vilciena.
Viss kluss kā kapos...
Tad atlaižas balta dūja,
Kā ar spārna vēzienu viss dzied skaistā, apburtā melodijā...
Tad dūja saskumst un mūzika apklust..
Kā Dieva svētīta, atlaizjas otra dūja..
Pelēka un drūma..
Tās sastopās , to sirdis savienojas..
Daba atmostas. zāle zeļ, koku lapas plaukst.
Viss dzied skaista, apburtā melodijā.
Melodija skan, viss atkūst, dūjas paliek baltas, un abas, kā Dieva vienotas dodas debesīs pretī engjeļiem, nezināmos ceļos, laimīgi...
Laiks apstājas...
Viss sastindzis un salts..
Tas gaida. Laiks gaida nākošo dūju pāri.
Savienot divas sirdis, vienot tās ar Dieva svētību un laist,
Laist debesīs, lai lido pie engjeļiem, pretī saulei..
Nezināmos ceļos, laimīgi...
/crazyangel =) /
Spogulis.
Spogulim nav dvēseles,
Spogulim nav sirds,
Spogulim nav ēnas,
Tikai atspulgs salts.
Tam uzticēties nevar,
Kaut taisnību tas teic,
Jo tas ir tikai spogulis,
Bet spogulis nav draugs.
Ja kaut ko rāda spogulim,
Tas pusi paņem sev,
Un neatdod to atpakaļ,
Kaut ar varu ņem.
Tas visas savas domas,
Pie sevis saglabā,
Lai ko tu viņam teiktu,
Tas neatbild nekā.
Tas parādīs tev grimmasi,
Kas tevi izmēdīs,
Bet atceries, ka spogulis, nekad nemēdz būt draugs.
/crazyangel =) /
Ārā, kad ir pilnmēness, paveries zvaigznēs.
Ja redzi kādu krītam, tad zini, ka tā ir mana asara, kas skumjās par tevi plūst gar debess vaigu.
Tā nokrita un izžuva manas sirds tuksnesī.
Un sacēlās vētra, kas visus manus sapņus aizputināja prom.
Kā lai es tevi atrodu?
Neuztraucies, maniem sapņiem piemīt tāda maģija, ka tie nepiepildās.
Itkā žēl, itkā nē, bet neraudi, jo es esmu kopā ar tevi... forever! /crazyangel =)/
Kādu dienu Pēterītis jautā tētim:
- Kas ir polotika?
Tētis brīdi padomājis,atbild:
- Mēģināšu izskaidrot tev līdzībās. Es pelnu naudu ģimenei,tāpēc sauksim mani par Kapitālismu. Māmiņa pārvalda naudu,tāpēc sauksim viņu par Valdību. Mēs abi rūpējamies par tevi,tāpēc tu būsi tauta. Auklīti mēs varam uzskatīt par Strādnieku klasi. Bet tavu mazo brālīti nosauksim par nākotni. Tagad ej un rūpīgi pārdomā to visu,rīt pastāstīsi,ko saprati.
Pēterītis iegrimis pārdomās,aiziet uz savu istabu. Tajā pašā naktī viņš pamostas no tā,ka viņa mazais brālītis skaļā balsī raudāja,jo bija piekakājis autiņbiksītes līdz pašām padusēm. Pēterītis aizskrien uz vecāku guļamistabu,bet mamma ir tik cieši aizmigusi,ka viņu neizdodas pamodināt. Pēterītis aizskrien uz auklītes istabu-durvis ir aizslēgtas. Pēterītis palūr caur atslēgas caurumu un ierauga savu tēti gultā ar auklīti. Tajā brīdī Pēterītis atmet ar roku un dodas gulēt.
Nākamajā rītā,pie kopīgā brokastu galda,Pētrītis saka tētim:
- Tēti,man liekas,ka es sapratu,kas ir Politika!
- Lieliski!Pastāsti man,lūdzu,ko tu saprati?
- Tas ir pavisam vienkārši. Kamēr Kapitālisms pārguļ ar Strādnieku klasi,Valdība snauž,Tauta tiek ignorēta un Nākotne ir sūdos līdz padusēm!