Vasara. Saule. Karsti.
Nāk Rabinovičs no sauna alus kanniņu.
Priecājas, ka mājās iedzers aukstu alu…
Pēkšņi redz:
Uz ceļa guļ veca, zaļu pelējumu klāta pudele.
Rabinovičs to pasper, pudele trāpa pa akmeni saplīst.
No tās izlido džins un saka:
- Tu mani atbrīvoji, Rabinovič,
Tāpēc izpildīšu vienu tav vēlēšanos!
Rabinovičs apjūk, nezinādams, ko vēlēties,
Bet salūkojas uz kaimiņu un viltīgi piemiedz acis:
Ir bagāts varens kļūt, ir dzers līdz kaklam:
- Gribu, lai šajā kannā alus nekad nebeigtos…
Džins piekrītoši pamāj,
Kaut ko noburkšķ zem deguna un
Izgaist uz visiem laikiem.
Bet Rabinovičs līdz pat šai dienai
Pūlas attaisīt savu kanniņu…