Skip to main content
Kad es pensionējos, mana sieva uzstāja, lai es nedirnētu mājās pie televizora, bet pavadītu viņu, iepērkoties lielveikalā. Patiesībā mani garlaiko iepirkšanās,kā jau lielāko daļu vīriešu.
Vakar man sieva no lielveikala saņēma oficiālu vēstuli.
“Cien. Zariņas k-dze! Pēdējo sešu mēnešu laikā Jūsu vīrs mūsu lielveikalam ir sagādājis diezgan daudz rūpju. Mēs vairs nespējam paciest šādu uzvedību un esam spiesti aizliegt Jums un Jūsu vīram apmeklēt mūsu lielveikalu. Mūsu pretenzijas ir uzskaitītas zemāk un ir fiksētas lielveikala novērošanas kamerās.
15. Jūnijs: paņēma no tirdzniecības stenda 24 prezervatīvu iepakojumus un paslepus salika tos citu pircēju iepirkumu grozos.
2. Jūlijs: mājsaimniecības preču nodaļā uzregulēja visus modinātājpulksteņus,lai tie zvanītu ar 5 minūšu intervālu.
4. Augusts: devās uz kredītu noformēšanas daļu,lai nopirktu uz nomaksu 200 gramus siera.
14. Augusts: pārvietoja brīdinājuma zīmi Uzmanību,mitra grīda” uz HiFi audio nodaļu, kurā ir ieklāts paklājs.
15. Augusts: tūrisma preču nodaļā uzbūvēja telti un pircēju bērniem stāstīja,ka ielūgs viņus ciemos,ja katrs no gultas piederumu nodaļas paņems savu segu un spilvenu. Tam paklausīja 23 bērni.
23. Augusts: kad veikala darbinieks pajautāja Jūsu vīram,vai viņam var kā palīdzēt,viņš skaļā balsī sāka raudāt un kliegt:
“Kapēc jūs, cilvēki,nevarat likt mani vienreiz mierā?!!! “Tika izsauktas medicīnas un policijas brigādes.
4. Septembris: lietoja novērošanas kameru kā spoguli, urbinot sev degunu.
10. Septembris: apskatot medību ieroci medību nodaļā, jautāja pārdevējam, vai viņš nezina,kur var nopirkt spēcīgu antidepresantu.
3. Oktobris: tramīgi slapstījās pa visām lielveikala nodaļām,dungojot melodiju no filmas “Neiespējamā misija”.
6. Oktobris: sadzīves tehnikas nodaļā lika uz grīdas un ieslēdza dažāda lieluma ventilatorus, lai trenētos izskatīties kā Merilina Monro,ar savu lietusmēteli imitējot svārkus.
18. Oktobris: apģērbu nodaļā paslēpās starp pakaramajiem un, kad pircējs bija pienācis pietiekami tuvu, čukstēja:
“Izvēlies mani…izvēlies mani…”
21. Oktobris: kad pa veikala skaļruņiem nolasīja kādu ziņojumu,viņš saķēra galvu,tupās zemē un kliedza:
“Atkal tās balsis!…”
23. Oktobris: iegāja uzlaikošanas kabīnē un pēc kāda brīža ļoti skaļā balsī kliedza:
“Hei! Šeit ir beidzies tualetes papīrs!”. Viena no pārdevējām no satraukuma zaudēja samaņu.”
Uz vienas vientuļas salas izmitina 2 angļu vīriešus un vienu sievieti;
Uz otras – 2 franču vīriešus un vienu sievieti;
Uz trešās – 2 vīriešus un 1 sievieti no PSRS.
Pēcgada brauc skatīties, kā viņi dzīvo.
Angļi stāsta:
Uzbūvējām 2 namiņus, vienu dienu sieviete ir mana sieva,
Bet viņa mīļākā, otru dienu – otrādi.
Franči:
Uzbūvējām māju, tā nu trijatā dzīvojam – jauki!
Uz salas, kur izmitināta trijotne no PSRS,
Uzcelts liels šķūnis, iekšā galds, pie galda divi veči.
Šiem prasa: kā dzīvojat?
Viens saka: lūk, es esmu priekšnieks,
Viņš ir mans vietnieks,
Bet tauta… Tauta strādā lauku darbus!
Vienkāršs lauku puisis no Ventiņiem vēlējās strādāt Latvijas lielākajā supermārketā.
Boss, uzmetis viņam paviršu skatienu, jautāja:
- ”Vai tu, puisi, esi jau strādājis par pārdevēju?”
- ”Jā,” puisis lepni atteica.
- ”Es strādāj iekš to man ciem bodīt.”
- ”Nu, labi,” negribīgi piekāpās priekšnieks.
- ”Atnāc rīt: pastrādāsi vienu dienu makšķerēšanas piederumu nodaļā, un
Dienas beigās es paskatīšos, vai vari būt mums noderīgs.”
Lauku puisis aiz makšķernieku nodaļas letes pavadīja garu un smagu dienu,
Līdz pienāca veikala slēgšanas laiks, un vadītājs nāca apraudzīt testējamo darbinieku:
- ”Nu, cik klientu šodien apkalpoji?”
- ”Vien,” atbildēja jaunais pārdevējs.
- ”Tikai vienu?!” sašutis iesaucās priekšnieks.
- ”Lielākā daļa darbinieku pamanās apkalpot simtiem klientu dienā,
Bet tev nav kauna man teikt, ka paguvi tikt galā tikai ar vienu nieka pircēju?!
Paturi tos piecus latus, ko viņš tev samaksāja un brauc labāk atpakaļ uz savu ciema bodi!”
- ”Šamējais samaksāj trēs miljon lat, kungs…” kautrīgi ierunājas jaunais pārdevējs.
- ”Ko, ko? Cik – trīs miljonus?! Kā tev tas izdevās?!” veikala vadītājs bija pilnīgā neizpratnē.
- ”Nu…” iesāka jaunietis, ”tas kungs atnāc, un es šim pārdev vien maz zivj āķ.
Tad es šim teic, ka nekad nezin, kas par reņģ piekož, un pārdev vien lielāk zivj āķ.
Un tad vien ļot liel zivj āķ.
Tad es teic, ka vajag vien riktīg makšķer ar, un pārdev viņam vien mazāk makšķer priekš to mazāk zivj āķ, vien lielāk makšķer priekš to vidēj zivj āķ, un vien ļot liel makšķer priekš to ļot liel zivj āķ.
Es tad šim jautāj, kur tad šis domā laist uz to copi, un šis teic, ka uz jūrmal.
Tad es teic, ka šim tad jau vajag vien smuk laiv, lai var tai jūrā iebraukt iekš; es šo noved lejā uz to laiv nodaļ, un šis nopirk vien liel smuk motorlaiv ar tiem diviem dzinēj un to palag…Kā bij – ā, to buru.
Tad šis man sak, ka šmējā opelīc laikam nespēs šito laiv pavilkt, un es šo noved lejā uz to mašiņ nodaļ, un šis tur nopirk to lielo hammer džip…
- ”Boss, neviltotā izbrīnā pakāpies pāris soļus atpakaļ, jautāja:
- ”Tu tiešām pārdevi to visu klientam, kas atnāca, lai nopirktu vienu makšķerāķi?”
- ”Ne-e,” puisis atteica. ”Šamējs atnāc nopirkt vien тамроn kastīt savai sievai. Es tad šim teic, ka viņ nedēļs nogal tāpat ir piečakarēt un ka šis tikpat lab var braukt uz cop.”