Ābrams, nākdams istabā, paklūp,
Ar lielu troksni nogāžas zemē,
Atsitas pret kaut ko un no sirds nolamājas:
- Kad tavu māti!
Zāra:
- Dārgais, vai tu ko teici?
Ābrams:
- Es teicu tikai to, ka tavi jaunie zābaki, Zāriņ,
Kurus tu nevīžīgi biji nosviedusi gaiteņa vidū un
Kuru dēļ es nokritu, izsitu zobu, salauzu skapi un
Sadauzīju pulksteni…
Tad, lūk, mīļā, šie zābaki ļoti piestāv tai cepurītei,
Kuru tev uzdāvināja tava māte…
Viktorīna.
Žurnālists:
- Ābram, jūs esat mūsu televiktorīnas uzvarētājs
Atbildiet uz pāris jautājumiem, un mēs jums pasnieg sim balvu!
Ābrams:
- Lūdzu, jautājiet…
Žurnālists:
- Kad jums uzradās televizors?
Ābrams:
- Man ir septiņi bērni…
Žurnālists viņu pārtrauc:
- Atbildiet uz manu jautājumu: kad jums uzradā; televizors?
Ābrams spītīgi atkārto:
- Man ir septiņi bērni…
Žurnālists viebjas, bet turpina:
- Labi, jūs taču atceraties, – cik katram no viņien gadu?
Ābrams:
- Divpadsmit, vienpadsmit, desmit, deviņi, astoņi septiņi un seši…
- Tad, redz, kā. Bet kad jūs…
Šoreiz Ābrams pārtrauc viņu:
- Pēc tam arī mēs nopirkām televizoru…