Baznīcā uz ceļiem tup izmisis večuks un lūdz Dievu:
“Dievs, visu mūžu esmu Tev cītīgi kalpojis:
Esmu cītīgi studējis Tavu mācību un sekojis Taviem baušļiem;
Katru svētdienu esmu nācis uz Dievkalpojumiem;
Esmu cītīgi Tev ziedojis;
Savai sievai esmu labs vīrs, saviem bērniem labs tēvs;
Katru dienu strādāju vaiga sviedros, lai uzturētu savu ģimeni un ziedotu Tev.
Bet man tai dzīvē nu pavisam neiet. Dievs, kāpēc Tu mani neuzklausi? Es taču visu mūžu esmu Tev lūdzis tikai vienu vienīgu lietu – ļauj man laimēt loterijā!”
Večukam par pārsteigumu, pēkšņi nogrand pērkons, viņu apžilbina spoža gaisma, un atskan varena, bet aizkaitināta balss: „Alfrēd, jā, Tu esi man labi kalpojis, Tu esi sekojis baušļiem. Bet kā lai Tev palīdz, ja tu līdz šim neesi nopircis nevienu pašu loterijas biļeti?”