Sēž narkomāns ar vienu citu nemierīgu tipiņu vienā kamerā.
Narkomāns visnotaļ apmierināts, zāles pietiek.
Bet tas otrs tāds nemierīgs visu laiku defilē pa kameru un vāvuļo:
“Ubegu, ubegu, ubegu…”
Pēc kāda laika tipiņš prom, bet tiek tik līdz cietuma sētai, kur sargi šim sašauj vienu kāju lupatās.
Kāju šim nogriež.
Pēc atlabšanas šis atkal tajā kamerā ar narkomānu un lēkā uz vienas kājas:
“Ubegu, ubegu, ubegu…”
Vienā dienā šis atkal prom, bet pie tās sētas sargi ar saviem šim saskādē atlikušo apakšējo ekstremitāti.
Pēc atveseļošanās tam kadram vēl nav gana – valstās pa kameru:
“Ubegu, ubegu, ubegu…”, bet narkomānam viss diezgan vienaldzīgs.
Paiet laiciņš un nemierīgais atkal prom.
Šoreiz šim nones pusi galvas un pēc atveseļošanās atkal aizved uz to pašu kameru.
Narkomāns, kā reiz, uzpildījies ieraugot savu bēdu brāli nenociešas un saka šim:
“Slušai pareņ, ja balģeju как ti ot sjuda po časķam bežiš!”
Sieva lamā vīru – dzērāju:
- Nu kā var šitā dzert!? Vai zini cik cilvēkus šņabis kapā novedis? Ja netici man, aizej uz kapiem un paskaties, cik cilvēku ir no šņabja miruši!
Nākamajā dienā vīrs pārnāk mājās galīgi pilnā.
Sieva nikna:
- Nē, jūs tikai paskatieties , viņš atkal pilnā! Kapos biji?
Vīrs:
- Oi, sieviņ, tikai nesāc! Biju uz kapiem. Palasīju, kas uz vainagu lentēm rakstīts – “No sievas, no bērniem, no radiem,…”
Sieva:
- Nu un ?
Vīrs:
- Kas “Nu un”? Es tak saku – no sievas, no bērniem, no radiem, bet no šņabja neviens nebija nomiris!