Moiša ierodas pie rabīna un stāsta,
Ka grib šķirties no sievas.
Rabīns mēģina viņu atrunāt no šī soļa.
- Moiša, kāpēc tu gribi šķirties?
Tev būs tikai sliktāk.
- Nē, man būs labāk.
Ilgi viņi tā strīdējās, kamēr beigās rabīns nosaka:
- Paklausies, Moiša. Sieva tev ir skaistule,
Ļoti patīkama, priecē acis, katrs pēc tādas var ilgoties.
Visi zina tavas sievas labās īpašības,
Bet tu vēlies viņu pamest. Kāpēc?
Moiša nesaka ne vārda, novelk kurpi un noliek priekšā rabīnam.
- Ko tu bāz man degunā to kurpi?
- Rebe, apskaties šo kurpi.
- Kamdēļ man tā jāskatās?
Un vispār kāds kurpei sakars ar mūsu sarunu?
- Rebe, tā ir brīnišķīga kurpe.
Visi redz, cik tā skaista, cik patīkama,
Kā tā priecē acis un katrs tādu gribētu.
Bet tikai es zinu, cik nežēlīgi tā maita spiež!
Jaunie krievi notvēruši vecu ebreju.
Atveduši pie sera un prasa:
- Nu, Ka atpirksies?
- Nav taču man nekā, bērniņi!
- Nu, pats uzprasījies, vecais žīds!
Sasien viņam kājas, piesien pie neliela kociņa,
No-:ec to un iegremdē večuku ar galvu ūdenī, pēc tam velk ārā un prasa:
- Valūta ir?
- Nav, bērniņi, – ūdeni sprauslādams, večuks at¬bild.
Viņi vēlreiz to iegremdē, izvelk un prasa:
- Briljanti ir?
- Nav, bērniņi! – klepodams atbild vecais ebrejs.
Vēlreiz iegremdē, rauj ārā un atkal prasa:
- Vecmeistaru gleznas ir?
- Jūs paturiet maķenīt ilgāk,
Ūdens tik duļķains, ka neko nevar saredzēt…
Sieva uzzina, ka vīram ir mīļākā.
Vakarā viņa sadomā noskaidrot attiecības.
- Fima, saki, vai viņa ir skaistāka par mani?
- Ko tu, Sāra! Tu esi pati skaistākā.
- Vai es slikti gatavoju?
- Labāk par tevi neviena negatavo.
- Kas tad par lietu?
- Saproti, kad mēs mīlējāmies, viņa tā kliedz, tā kliedz…
- Kāpēc neteici man to ātrāk? Es arī kliegšu. Ne sliktāk par viņu.
Tajā pašā naktī viņi nolemj pamēģināt. Sieva jautā:
- Nu, vai sākt kliegt?
- Nē, vēl par agru.
- Un tagad?
- Pagaidi, es pateikšu.
- Tagad kliegt?
- Jā.
- Oi-oi! Mājās nemaz nav naudiņas! Oi, bērni nav ēduši!