Jaunie krievi notvēruši vecu ebreju.
Atveduši pie sera un prasa:
- Nu, Ka atpirksies?
- Nav taču man nekā, bērniņi!
- Nu, pats uzprasījies, vecais žīds!
Sasien viņam kājas, piesien pie neliela kociņa,
No-:ec to un iegremdē večuku ar galvu ūdenī, pēc tam velk ārā un prasa:
- Valūta ir?
- Nav, bērniņi, – ūdeni sprauslādams, večuks at¬bild.
Viņi vēlreiz to iegremdē, izvelk un prasa:
- Briljanti ir?
- Nav, bērniņi! – klepodams atbild vecais ebrejs.
Vēlreiz iegremdē, rauj ārā un atkal prasa:
- Vecmeistaru gleznas ir?
- Jūs paturiet maķenīt ilgāk,
Ūdens tik duļķains, ka neko nevar saredzēt…
Sieva uzzina, ka vīram ir mīļākā.
Vakarā viņa sadomā noskaidrot attiecības.
- Fima, saki, vai viņa ir skaistāka par mani?
- Ko tu, Sāra! Tu esi pati skaistākā.
- Vai es slikti gatavoju?
- Labāk par tevi neviena negatavo.
- Kas tad par lietu?
- Saproti, kad mēs mīlējāmies, viņa tā kliedz, tā kliedz…
- Kāpēc neteici man to ātrāk? Es arī kliegšu. Ne sliktāk par viņu.
Tajā pašā naktī viņi nolemj pamēģināt. Sieva jautā:
- Nu, vai sākt kliegt?
- Nē, vēl par agru.
- Un tagad?
- Pagaidi, es pateikšu.
- Tagad kliegt?
- Jā.
- Oi-oi! Mājās nemaz nav naudiņas! Oi, bērni nav ēduši!