Vasara. Saule. Karsti.
Nāk Rabinovičs no sauna alus kanniņu.
Priecājas, ka mājās iedzers aukstu alu…
Pēkšņi redz:
Uz ceļa guļ veca, zaļu pelējumu klāta pudele.
Rabinovičs to pasper, pudele trāpa pa akmeni saplīst.
No tās izlido džins un saka:
- Tu mani atbrīvoji, Rabinovič,
Tāpēc izpildīšu vienu tav vēlēšanos!
Rabinovičs apjūk, nezinādams, ko vēlēties,
Bet salūkojas uz kaimiņu un viltīgi piemiedz acis:
Ir bagāts varens kļūt, ir dzers līdz kaklam:
- Gribu, lai šajā kannā alus nekad nebeigtos…
Džins piekrītoši pamāj,
Kaut ko noburkšķ zem deguna un
Izgaist uz visiem laikiem.
Bet Rabinovičs līdz pat šai dienai
Pūlas attaisīt savu kanniņu…
Ebreju jauneklis satraukts stāsta mātei,
Ka ir iemīlējies un domā precēties.
- Māt, joka pēc es uzaicināšu mājās uz vakariņām trīs meitenes,
Un tu uzminēsi, kura ir mana iecerētā.
Nākamajā vakarā dēls pārnāk mājās kopā ar trim skaistām meitenēm,
Visi apsēžas pie galda, paēd vakariņas, parunā.
Pēc tam dēls paiet ar māti malā un dēls jautā:
- Nu, vai uzminēji, kura būs tava nākamā vedekla?
Māte atbildēja, ne mirkli nedomājot:
- Tā rudmatainā, kas sēž pa vidu.
- Bnnums, kā tu uzreiz tā uzminēji.
- Man viņa tūlīt nepatika.