Haims naktī pamostas un raugās uz kājām.
- Viens, divi – manas kājas, trīs četri – Zāras kājas.
Pieci, seši – kā kājas? Zāra! – viņš draudīgi šņāc.
- Kas ir, mīļais? – samiegojusies jautā Zāra.
- Pieci, seši – kā kājas tās ir?
- Paklau, mīļais, kāpēc tu nejautā,
No kurienes mums televizors, no kurienes ledusskapis?
- Zāra, apsedz viņam kājas, citādi saaukstēsies!
Moiša ierodas pie rabīna un stāsta,
Ka grib šķirties no sievas.
Rabīns mēģina viņu atrunāt no šī soļa.
- Moiša, kāpēc tu gribi šķirties?
Tev būs tikai sliktāk.
- Nē, man būs labāk.
Ilgi viņi tā strīdējās, kamēr beigās rabīns nosaka:
- Paklausies, Moiša. Sieva tev ir skaistule,
Ļoti patīkama, priecē acis, katrs pēc tādas var ilgoties.
Visi zina tavas sievas labās īpašības,
Bet tu vēlies viņu pamest. Kāpēc?
Moiša nesaka ne vārda, novelk kurpi un noliek priekšā rabīnam.
- Ko tu bāz man degunā to kurpi?
- Rebe, apskaties šo kurpi.
- Kamdēļ man tā jāskatās?
Un vispār kāds kurpei sakars ar mūsu sarunu?
- Rebe, tā ir brīnišķīga kurpe.
Visi redz, cik tā skaista, cik patīkama,
Kā tā priecē acis un katrs tādu gribētu.
Bet tikai es zinu, cik nežēlīgi tā maita spiež!