Blondīne atnāk no skolas un stāsta mammai:
"Mammu, es šodien skolā iemācījos skaitīt līdz 10. Pārējie varēja tikai līdz 6! Skaties - 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, 10. Vai tas ir tāpēc ka es esmu blonda?"
Māte atbild:
" Nē meitiņ."
Nākamajā dienā atkal meita atnāk mājās un stāsta:
"Mammu, es šodien skolā iemācījos alfabētu līdz K ! Pārējie varēja tikai līdz F. A,b,c,d,e,f,g,h,i,j,k. Vai tas ir tāpēc ka es esmu blonda ?"
Māte atbild:
"Nē meitiņ."
Nākamajā dienā meita atkal atnāk no skolas un stāsta:
"Mammu, mēs šodien peldējām. Man bija vislielākās krūtis - cup D . Vai tas ir tāpēc ka es esmu blonda?"
Māte:
"Nē meitiņ, tas ir tāpēc, ka tev ir 27 gadi."
NEKAD, NEKUR, NEKā...
Šajās skumjajās dienās,
Es grimstu sāpīgās atmiņās,
Mani pārņem šīs trīs:
Vientulība,Vilšanās un protams Nomāktība
Abas man sagādā mokas....
Un smaids man zūd uz ilgu laiku....
Tik vilšanās sāpes man neliek mieru...
Šīs mūzhīgās alkas,
Pēc tevis mans mīļais...
Šīs atmiņas...
Šie glāsti, kuri liek manam ķermenim no kaisles trīsēt,
Tikai acumirklīgs skūpsts...
Un es jūtu Tavus bārdas rugājus,
Kuri maigi mani kutina,
Es sāku klusītēm smieties..,
Bet Tu neizpratnē jautā:
"Vai kas lēcies mīļā?"
Šajā brīdī jūtu tavas miesas aromātu..,
Kas ir maigi salgans...
Tavi skūpsti iet zemāk, zemāk un vēl zemāk,
Līdz beidzot skūpsti manas krūtis..
Tavas maigās rokas mani glāsta,
Un iet tās arvien zemāk..,
Bet man prātā tikai viens - TU!!!
Un saki man kāpēc gan mēs izšķīrāmies?!?
... Tu apmulsti, bet manās domās skaidri dzirdu tevi repojot:
"Ak ja tā ir noticis, tam bijis tā lemts notikt,
Un nekas nespēs mūs atkal savest kopā,
Jo tā ir bijis izlemts...
Likten(s) nav ļāvis mums palikt kopā,
Tad samierinies, ar šo domu un rodi beidzot mieru!?!
Mīla mana!!!"
Bet es nespēju valdīt asaras...
Mums kopā bija tik labi... Kaut varētu laiku pagriezt atpakaļ,
Un neļaut Tev aiziet NEKAD, NEKUR, NEKā...
Autors MeRiLiNas best friend(her)